Cūkzivs ir tradīcija. Katru gadu 1. kursa studenti zīmē paši savu talismanu un simbolu – cūkzivi, – ko pēc tam to uzdrukā uz melniem krekliem, kurus valkā ar lepnumu gan iekš fakultātes sienām, gan ārpus tām. Taču kā īsti radās šis cēlais kustonis? Kura ir bijusi pati pirmā cūkzivs?

Mums visiem ir ļoti labi pazīstams zaļais biokrekls ar mamutu. Taču bija laiks, kad tas biologiem kļuva nedaudz apnicis.

Karīna Žaggere stāsta:

“Mūsu gada pašpārvaldei likās, ka vecais mamutu krekls ir senils, un vajadzētu kaut ko frišāku. Pirmajā gadā, kad uzsākām pārveidojumus, mamutu krekls tika pie citām krāsām, bet tas nepatika ne vecajiem, ne jaunajiem biologiem. Un nākamajā gadā noorganizējām zīmēšanas konkursu (diezgan izteikts pašpārvaldes inbrīdings). Rezultāti tika izlikti balsošanai, un absolūtais vairākums nobalsoja par Ērika Drandes cūkzivi. Un, tā kā biologi pieturas pie tradīcijām, cūkzivs tēls katru gadu pārdzimst katru reizi jaunā sejā.“

Interesanti ir tas, ka Ēriks Drande nemaz nebija cūkzivs zīmējuma autors. Viņš šo zvēru bija pamanījis pie sava čoma Aigara Tavkina un sarunājis dabūt skici par pāris aliņiem (Aigars Tavkins ir arī metāla vardes skeleta, kas atradās iepriekšējā pašpārvaldes telpā, autors).

Taču cūkzivs krekls nav iedomājams bez trāpīgā pantiņa par ežiem tā mugurpusē. Toreiz, 2003.gadā to sagādāja Agnese Kokina, kura šo garadarbu bija pamanījusi uz draudzenes sienas. Taču klīst arī mīts par šī pantiņa izcelsmi un profesoru Indriķi Muižnieku. Šis mīts ir nedaudz skaistāks un tēlaināks: studenti gatavo jauno biokreklu, un kaut kā iegadās pie Muižnieka, paprasa viņa viedokli, profesors atbildot paceļ apsārtušās acis no datora ekrāna un, veroties tālumā, noskandē šo pantiņu.